MĒS TICAM JAUNAI DZĪVEI KRISTŪ

MĒS AICINĀM UZ BIBLISKU SVĒTUMU
Metodisma kustības aizsācējs Džons Veslijs teica, ka brīdī, kad Dievs piedod grēkus, Viņš mūsu dvēseles rada no jauna. Mēs piedzimstam no jauna. Dieva Gars piepilda sirdis ar spēku, pārliecību, drosmi un vada pa ceļu, kas ved uz svētumu. Metodistu velēšanās - kalpot cilvēkiem tā, lai daudzu sirdīs iedegtos šīs Dievišķās liesmas.
I. KAS IR GRĒCINIEKA ATGRIEŠANĀS
UN KĀPĒC MĒS TAI TICAM
Mēs ticam grēcinieka atgriešanai. Bet kas tā ir? Tā ir dzīves izmaiņa pamatu pamatos. Tā ir revolūcija cilvēka sirdī un būtībā. Tā nav dabiska izaugsme, bet pārdabiska atkalpiedzimšana.
Atgriešanās vai jaunpiedzimšana ir prāta un sirds izmaiņa. Bībele saka: "Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns." (2.Kor. 5:17). Kā var kļūt jauns radījums, ja cilvēki paliek tie paši? Vai ir iespējams mainīt savas dzīves virzienu un skatījumu uz vērtībām un lietām?
Mēs kā apzinīgi indivīdi nevaram izmainīt savu būtību. Mums pat arī nav jāgrib to darīt. Patiesā nozīmē mēs vienmēr esam mēs paši. Mēs paturam savu vārdu un parakstu. Tomēr mēs varam mainīt savus mērķus, pieņemt jaunus vērtību kritērijus un mainīt savas izjūtas un attieksmi pret lietām. Vēl vairāk, jebkurš var pāriet no nospiedošas bezcerības un izmisuma piepildītas dzīves uz prieka, dzīvotgribas un jēgpilnas apziņas piepildītu dzīvi. Tomēr to visu mēs varam paveikt nevis paši, bet Dieva spēkā un ar Viņa palīdzību.
Tātad atgriešanās vai "jaunais rādījums", par ko runā Apustulis Pāvils, nozīmē Dieva Vārda spēkā notikušas izmaiņas nolūku, vērtību, mīlestības, dzīves jēgas pamatos. Ja Dievs var mums palīdzēt izmainīt mūsu nolūkus pašos pamatos, Dievs var mūs atgriezt. Ja Dievs var mums palīdzēt izmainīt vērtības, jūtas un attieksmi pret dzīves jēgu, tad Dievs var mūs atgriezt. Ja Dievs var mums piedot un palīdzēt izprast, ka sirdī un savos mērķos esam pareizās attiecībās ar Dievu, Dievs var mūs atgriezt. Un viss, kas bijis, ir pagājis, un viss, kas ir svarīgs, ir tapis jauns. Saskaņā ar Jauno Derību tieši to visu mēs varam piedzīvot pakāpeniski vai arī pēkšņi caur ticību Jēzum Kristum. 
Kāpēc mēs ticam grēcinieka atgriešanai?
 1. To apstiprina Bībele
Mēs ticam grēcinieka atgriešanai, jo to apstiprina Bībele. Ja ir kaut kas, ko Bībele saka pavisam skaidri, tad tas ir: Jebkurš var sākt jaunu dzīvi ar Dieva palīdzību. Šī tēma caurvij Svētos Rakstus. No Jēkaba sapņa pie Bēteles līdz piedzīvojumam, kas pārveidoja Mozu Midiāna zemē, no ķēniņa Dāvida ticības un grēku nožēlas līdz pravieša Jesajas atgriešanai; no muitnieka Mateja līdz kristiešu vajātājam Saulam, ar vardu sakot, no sākuma līdz beigām, Bībele ir grāmata par grēcinieka atgriešanos.
2. Tā mācīja Jēzus
Mēs ticam grēcinieka atgriešanai, jo tā mācīja Jēzus. Cilvēkiem, kas krituši un pazuduši, to atklāj līdzība par pazudušo dēlu.
Viņiem nav jāpaliek tādiem, kādi viņi bijuši (Lk. 15:11-32). Tomēr Jēzus neattiecina šo principu par atgriešanos tikai uz tiem, kas aizklīduši tālu no mājām. Nikodēms bija labs un ticīgs cilvēks, bet tomēr, kad viņš naktī atnāca pie Jēzus, lai vaicātu par garīgiem jautājumiem, Jēzus viņam teica: "Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību." (Jņ. 3:3)
Arī viņam vajadzēja piedzimt no jauna. Dievs var cilvēkam pietrūkt daudz veidos. Mums visiem jāpiedzimst no jauna. Tieši to mācīja Jēzus.
3. To apliecina kristietības vēsture
Mēs ticam grēcinieka atgriešanai, jo to apstiprina kristietības vēsture. Neviens rakstītās vēstures fakts nav drošāk pamatots ar pierādījumiem. Izņemiet no vēstures faktus par grēcinieku atgriešanos, un mēs nevarēsim runāt par kristietību. Atliek vienīgi pieņemt Pāvila, Augustīna, Veslija un miljoniem citu liecību par atdzimšanu Kristū.
4. To pieprasa dzīve
Mēs ticam grēcinieka atgriešanai arī tāpēc, ka to pieprasa dzīve. Kā cilvēki tiek mainīti? Acīmredzama atbilde ir: pakāpeniskā procesā. Un šeit ir kāda liela patiesība. Mēs daudz ko iemācāmies pamazām. Līdzīgi augiem mēs augam pakāpeniski.
Tomēr mūsos ir kāds cits spēks, kas vienmēr nedarbojas pēc pakāpeniskuma principa. Daži visradikālākie lēmumi rodas īpašos un svētos brīžos. Visdziļākās pārmaiņas var notikt kā zibens uzliesmojums. Bieži mūsu ticība sākas neaizmirstamos brīžos.
Tas var notikt tādēļ, ka mūsos mīt spēks ne tikai, lai mainītos pakāpeniski, bet arī spēks, lai pārmainītos pēkšņi, Dievs var paveikt savu vareno darbu mūsos vienā acumirklī. Svētais Gars bieži vien darbojas zibenīgi. No mūsu puses sagatavošanās atdzimšanai var būt lēna, nenoteikta, pakāpeniska, bet pati atdzimšana var būt tikpat pēkšņa un noteikta kā lēmums.
Daudzi pakāpenības interesēs atliek to, kas būtu darāms nekavējoties. Zināšanas nāk lēnam. Gudrībai vajadzīgs laiks. Un māksla ir gara. Bet gars, kas nepiedod, var tikt mainīts viena mirkli. Jaunu mērķi dzīvei var izvēlēties nekavējoties. Jaunas vērtības un attieksmes var iegūt nekavējoties. Jaunas attiecības ar Dievu un tuvākiem var piedzīvot tūdaļ. Jauna izpratne par dzīves jēgu un likteni, un aicinājums Dievam ņemt dalību šai darbā var tikt atmodināti tieši šajā brīdī.
Daudziem cilvēkiem dzīvot nozīmē drudžaini censties vienu pēc otra apkarot savus netikumus. Bet viņi aizmirst, ka vieglāk ir mainīt personību kopumā kā uzvarēt ieradumus, kas mūs degradē. Izmainīta personība vienmēr nozīmē izmainītus paradumus. Kad Pestītājs cilvēkam dod jaunu dzīvi, parādās arī jauni ieradumi.
II. PĀRLIECĪBA
Mēs ticam pārliecībai. Kāpēc?
Vispirms tāpēc, ka to apstiprina Jaunā Derība.
Ganāmpulka avis pazīst savu ganu (Jn. 10:5.14). Svētais Gars vada ticīgos (Jn. 16:13).
Mēs zinām, ka Dievs mums piedod. Mēs zinām, ka Dievs ir ar mums ikdienas darbā. Mēs zinām, ka Dievs mums palīdz gūt uzvaru bezcerīgos brīžos. Mēs zinām, ka Dievs mūs atbalsta, kad cīnāmies par tiesu un taisnību sabiedrībā. Mēs zinām, ka mēs nekad nāves ēnas ielejā neatradīsimies vieni. Kad mēs atskatāmies uz savu līkumaino dzīves ceļu, mēs ieraugām, ka Dievs ir mums stāvējis klāt. Un mēs zinām, ka Debesu apsolījums ir nesatricināms. "Apzina droša" nav tikai dziesmas nosaukums. Izjūtas var parādīties un zust, bet šī apziņa un pārliecība ir reāla un Dievs to ir apsolījis. Mēs, metodisti, ticam, ka katram ir tiesības ienākt šī piedzīvojuma priekā.

III. BIBLISKS SVĒTUMS
Mēs ticam bibliskam svētumam. Atgriešanās ir durvis, pa kurām mēs ieejam kristieša dzīvē. Tad, jau atrodoties Dieva mājoklī, mēs priecājamies pārliecībā, ka piederam Tēvam. Bet saskaņā ar garīgās dzīves dabu mums jāpārvietojas no vienas istabas otrā, no stāva stāvā. Jaunpiedzimšana sākas šūpulī, kur mēs baudām garīgo pienu. Tas ir Dieva Vārds, un ar to pieaugam (1. Pēt. 2:2). Kādu laiku mēs esam piesaistīti bērnu istabai. Pakāpeniski kļūstam stiprāki un iemācamies staigāt Dieva mājokļa plašākajās istabās. Un Tēvs patiesi priecājas, redzot savus bērnus pieaugam žēlastībā.
Daži saka, ka līdzīgi kā jauna piedzimšana ir Dieva žēlastības pirmā darbība, kristieša pilnība vai svētdarīšana noteikti ir otra neapšaubāma žēlastības darbība. Dieva mājoklim ir pirmais un otrais stāvs. Domājam, ka Dieva mājokli nevajadzētu ierobežot tikai ar šiem diviem stāviem vien.
Tādēļ par atbalstu ņemsim vismaz sešas drošas pamatpatiesības.
1. Metodistu mantojums
Interese par biblisku svētumu bija 18. un 19. gs. evaņģēliskās kustības daļa. Dž. Veslijs to uzsvēra, jo tā ir raksturīga iezīme Bībeles, Jaunās Derības mācībā. Šis uzsvars daļēji bija par iemeslu tam, ka Veslijs veltīja Kalna sprediķim trīspadsmit no saviem 44 standartsprediķiem. Tas mudināja Vesliju mācīt saviem sludinātājiem, lai viņi aicina katru kristieti virzīties uz pilnību. Viņš to mācīja un sludināja, ka Dieva varā ir piepildīt dvēseli ar mīlestību un nolūku tīrību. Tādejādi uzsvars uz biblisku svētumu ir metodistu mantojuma raksturīgākā iezīme.
Džons Veslijs, Martins Bems, Filips Viljams Oterbīns, Francis Asberi, Kristians Nukamers un Džeikobs Olbraits [John Wesley, Martin Boehm, Philip William Otterbein, Francis Asbury, Christian Newcomer, Jacob Albright] - visi viņi devuši savu ieguldījumu metodistu mantojumā. Viņiem visiem svarīgs šķita jautājums par svētdarīšanu un biblisku svētumu.
Mūsu ticības apliecībā teikts:
Mēs ticam, ka svētdarīšana ir Dieva žēlastības darbība caur Dieva Vārdu un Garu, ar kuru tie, kas piedzimuši no jauna, tiek šķīstīti no grēka domās, vārdos un darbos; viņiem tiek dots spēks dzīvot saskaņā ar Dieva gribu un tiekties pēc svētuma, bez kura neviens neredzēs to Kungu.
Tur pat mums tiek atgādināts, ka svētdarīšanu "Katrs Dieva bērns šai dzīvē var saņemt kā pakāpeniski, tā acumirklīgi. Ikvienam Dieva bērnam pēc tās jātiecas ar visu sirdi". Tālāk mums tiek pamatoti atgādināts, ka šis piedzīvojums mūs neatbrīvo no trūkumiem, nezināšanas un grēka iespējamības.
Mēs, metodisti, ticam, ka šim uzsvaram uz svētumu jeb biblisku svētumu vienmēr bijusi ļoti svarīga loma kristietībā. Mēs apzināmies, ka tas jāsaprot visas bibliskās atklāsmes gaismā. Tas jāuztver kā virziens, kurā mēs esam aicināti Dieva atklātā nolūka gaismā, lai Kristus vadībā kopīgi realizētu tikumiskas un garīgas vērtības. Šeit nederēs nekāda mistiska vai sektantiska interpretācija. Tāpat nekāda šī grandiozā dievišķā nolūka aizplīvurošana nevar noslēpt to, ko Dievs no mums patiesībā prasa.
Patiesa svētdarīšanas vai kristīgas pilnības nozīme nav dzīve ar Dievu kādā vienā noteiktā stāvoklī, bet gan nepārtrauktā kustība noteiktā virzienā. Tā ir ar Dieva palīdzību sekošana Viņam, lai kurp Viņš ietu.
2. Vienīgais virziens
Kristīga pilnība ir vienīgais iespējamais virziens. Tādejādi metodisms ir saskaņā ar Jēzus aicinājumu būt pilnīgiem (sk. Mt. 5: 48). Mūsu dziļākā pārliecība ir, ka Dieva žēlastība ir pietiekama, lai mūs darītu pilnīgus mīlestībā. Metodisti uzskata, ka Dieva žēlastība ir pilnībā spējīga darboties mūsu sirdīs, lai tās padarītu šķīstas, mīlošas un arvien gudrākas ( 1. Tes. 5:23). Mūsu lūgšana ir, lai mēs ik dienas tiktu darīti pilnīgi mīlestībā. Un ja metodisms zaudēs savu degsmi pēc bibliska svētuma, tas ne tikai nodos savu mantojumu, bet arī novērsīsies no savas misijas šodienas pasaulē. Neviens nav pilnīgs, tomēr katrs ir aicināts virzīties uz pilnību.
3. Vietas pietiek visiem
Mēs esam vienisprātis, ka ikvienam, kas svētdarīšanu uzskata par otru noteikto žēlastības darbību, ir pieņemams metodisma gars. Kopš pašām agrākajām mūsu vēstures dienām, kristieši sludinājuši šo noteikto žēlastības darbību. Kaut kas uzmundrinošs piemīt tam, ka tiek uzsvērts Svētā Gara darbības pēkšņums un noteiktība: kad mēs neko īpašu negaidām notiekam, mēs pat vispār neesam gatavi kaut ko saņemt.
4. Arvien vairāk žēlastības
Mums vienmēr ir jādzīvo gaidās, ka Dievs mūs vedīs uz aizvien augstākām kristīgās dzīves dimensijām. Lai kas mēs arī būtu, lai kādā kristīgās dzīves attīstības pakāpē atrastos, mums visiem teikta dziļa patiesība vārdos "toties Viņš dod lielāku žēlastību" (Jēk. 4:6). Lielībai te nav vietas, jo mēs neapliecinām savus sasniegumus, bet Dieva žēlastību. Patiesība vienkārši ir tāda, ka mums vajadzīga visa iespējamā palīdzība, lai tuvotos Dieva standartiem.
5. Vienoti mīlestībā
Mēs uzskatām, ka atšķirīgiem viedokļiem par bibliska svētuma interpretāciju nevajadzētu kļūt par rūgtuma un nesaskanu avotu. Šeit jāatceras pamatpatiesība, ka mēs visi esam viena miesa Kristū (Rom. 12:5; 1.Kor. 12:12-27). Gudri nerīkosies tie, kuri cels strīdu, kas būtībā iznīcina visu kristīgās pilnības ideālu. Mums ir mīlestībā jāpiekrīt būt atšķirīgiem. Mēs taču zinām, ka cilvēki ir svarīgāki nekā viņu atšķirīgās kristīgo patiesību interpretācijas. Šādi tiek uzturētas un izkoptas dziļas un skaistas ilgas pēc pilnīgas mīlestības, un Dievam ir vispilnīgākās iespējas veikt savus brīnišķīgos darbus.
6. Svētums ekumeniskajā mantojumā
Uzsvars uz biblisku svētumu iekļauts metodistu kopējā kristīgās baznīcas vēsturē, kas sākusies apustuļu laikos. Viņi īpaši rūpējās par taisnu dzīvi ar Dieva palīdzību. To rāda fakts, ka viņi uzsver Svētā Gara spēku mūs pacelt un piešķirt spēju atstarot Kristus mīlestību. Vel vairāk, visos kristīgās vēstures gadsimtos ir bijuši cilvēki, kas, sekodami apustuļu pēdās, kopīgi meklējuši arvien lielākas iespējas, lai darītu Dieva darbu pasaulē. Metodisti to sauc par meklējumiem pēc kristīgas pilnības vai bibliska svētuma. Visu kristīgās vēstures laikmetu garīgā literatūra mums atklāj šos meklējumus. Dažādie strāvojumi, kas kopā saplūstot izveidojuši metodismu, ir gājuši šai pašā vienā virzienā.
Šodienas pasaulē ir atmodusies interese par Gara spēku pārveidot cilvēka eksistenci un pacelt to citā līmenī. Šajos meklējumos piedalās visi kristieši, sākot no evaņģēlistiem, kas uzsver svētdarīšanu, un beidzot ar Romas katoļiem, kas runā par svētumu. Mēs, metodisti, ticam, ka Dievs ir tur visur klātesošs.
Mēs apzināmies, ka pastāv risks iekrist sektantismā tāpēc, ka cilvēki var aizrauties ar tādu garīguma paveidu, kas sevi atšķeļ no tradīcijas, no vēsturiskās cilvēku kopības, no doktrīnas un no ētiskās atbildības pasaulē. Tomēr metodisms kopā ar citām kristīgajām konfesijām pieradījis, ka tā tam nav jānotiek.
Tāpēc mēs turpinām aicināt uz biblisku svētumu, jo uzskatām to par Dieva aicinājumu mums. Šodien joprojām skan dievišķais sauciens caur Mozu: "Saki visai Israēla bērnu draudzei un runā ar tiem: Topiet svēti tāpēc, ka Es, tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!" (3. Mozus 19:2). Mums katram šodien ir jāieklausās tik bieži novārtā atstātajos mūsu Kunga vārdos: "Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības..." (Mt. 6:33), un tiem jāpaklausa.
 (H.Veksbijs, P.Fraidejs „Dzīvā ticība”)